Eiropas plāni, kas paredz no 2035. gada ieviest pienākumu pārdot tikai nulles emisiju transportlīdzekļus, pašlaik tiek pārskatīti. Tomēr aiz šīs debates slēpjas plašāks jautājums – kā Eiropa var saglabāt savu globālo konkurētspēju un rūpniecības nozīmi dziļas klimata transformācijas laikā?

Vai Eiropa spēs vadīt zaļo transformāciju, nezaudējot savu rūpniecības spēku?

Eiropas automobiļu rūpniecība – kontinenta ekonomikas pamats – šodien saskaras ar izaicinājumu lavīnu. No ārpuses augošais protekcionisma vilnis un nestabilie tirdzniecības apstākļi apgrūtina plānošanu un investīcijas. No iekšpuses – ambiciozās regulatīvās sistēmas attiecībā uz CO₂ emisijām piespiež mainīt tehnoloģijas, kurām ne tirgus, ne esošās tehnoloģiskās iespējas vēl nav gatavas. Šis bīstamais maisījums ir kaut kas vairāk par pārejas krīzi. Tas ir tests: vai Eiropa spēj iziet zaļo transformāciju, nezaudējot savu rūpniecības DNS?

Automobiļu detaļu ražotāji izjūt arvien lielāku izmaksu spiedienu, un mazie un vidējie nozares uzņēmumi arvien biežāk balansē uz bankrota robežas. Klimata noteikumu ievērošanas izmaksas aug, un tirdzniecības barjeras vairojas. Investīcijas palēninās, un uzņēmumi apsver pārcelšanos ārpus Eiropas – uz vietām, kas ir paredzamākas un mazāk dārgas. Darbavietu zaudēšana vairs nav risks, bet ikdiena – no specializētiem rūpnīcu darbiniekiem līdz inženieriem.

Pasaulē, kur viss ir dārgs – no enerģijas un darba līdz regulatīvajai atbilstībai – mums jāuzdod sev jautājums: kas šodien padara Eiropu konkurētspējīgu? Papildus eskalē ģeopolitiskās spriedzes. Jaunās Amerikas muitas jau ir traucējušas globālās piegādes ķēdes, un attiecības ar Ķīnu ir noslogotas ar bažām par piekļuvi tirgum un atkarību no komponentiem. Ķīnas eksporta ierobežojumi kritiskajām izejvielām – piemēram, reto zemju elementiem, kas nepieciešami elektroautomoļu ražošanai – parādīja, cik trausla šodien ir Eiropas rūpniecības neatkarība.

Trauksmes signāls Eiropas ekonomikai

Bez koordinētas atbildes Eiropa riskē nonākt lamatās starp pārmērīgiem noteikumiem un tirdzniecības traucējumiem. Pagaidu CO₂ emisiju sodu atvieglošana ir solis pareizajā virzienā, bet neatrisina dziļāko problēmu – regulatīvo ceļu, kas var nopietni grauzjuust inovācijas un nākotnes investīcijas sektorā.

Eiropas Komisija martā prezentēja tā saukto Automotive Action Plan, kas apstiprina automobiļu nozares stratēģisko nozīmi. Tomēr ierosinātās darbības ir pārāk konservatīvas. Bez lielāka vēriens, apņēmības un plašas perspektīvas Eiropa var zaudēt savu rūpniecības pozīciju, un līdz ar to – darbavietas jauniešiem, pievienoto vērtību ES tirgū un nodokļu ieņēmumus dalībvalstīm.

Ko nepieciešams darīt, lai mainītu kursu?

Eiropas Automobiļu detaļu ražotāju asociācijas (CLEPA) ieskatā, lai mainītu kursu, Eiropai jāveic konkrēti pasākumi trīs galvenajos frontos.

Pirmkārt, nepieciešams atjaunot līdzsvaru tirdzniecības attiecībās un ratificēt starptautiskos nolīgumus. Jāatjauno savstarpējības principi tirdzniecībā ar Ķīnu un jānodrošina godīga piekļuve tirgiem. Svarīgs būs arī jaunais, līdzsvarotais tirdzniecības nolīgums ar ASV – turpinošā muitas eskalācija draud padziļināt nestabilitāti un apgrūtinās Eiropas uzņēmumu darbību abās Atlantijas pusēs. Paralēli ES būtu jāpaātrina tādu nolīgumu kā Mercosur ratifikācija, lai diversificētu apmaiņas virzienus un palielinātu ekonomisko izturību.

Otrkārt, ES klimata politikai jābūt balstītai uz tehnoloģisko atvērtību. Koncentrēšanās tikai uz elektromobilitāti ir riskanta vienkāršošana. Paralēls atbalsts ūdeņradim, alternatīvajiem degvielām, hibrīdajiem risinājumiem vai sintētiskajām degvielām ir nepieciešams, lai ļautu dažādiem tirgus segmentiem transformāciju saskaņā ar to iespējām un vajadzībām. Noteikumi, kas pārāk stingri uzspiež vienu tehnoloģisko modeli, ierobežo inovācijas, paaugstina izmaksas un neatbilst daudzu valstu un ražotāju realitātei. Jau šodien prognozes rāda, ka 2025. gadā elektroautomoļu un hibrīdo plug-in automobiļu ražošana būs par vairāk nekā 1,25 miljoniem vienību mazāka nekā paredzēts pirms diviem gadiem – cita starpā regulatīvās nenoteiktības un ierobežotā fiskālā atbalsta dēļ.

Un visbeidzot – klimata ambīcijām jābūt iekļautām rūpniecības realitātē. Eiropa nevar atteikties no savu ražošanas spēju veidošanas un izturīgu piegādes ķēžu – gan akumulatoriem, elektriskajiem dzinējiem, gan mūsdienīgajiem iekšdedzes dzinējiem. Stratēģiskā autonomija nebūs iespējama bez tehnoloģiskās daudzveidības un sistēmiskās izturības. Eiropas klimata un rūpniecības politikai būtu jāiet roku rokā – pretējā gadījumā tā konkurētspējas stiprināšanas vietā novedīs pie tās erozijas.

„Eiropai šodien vajag mazāk lielu saukļu, bet vairāk pragmatiskas pieejas transformācijai. Zaļie mērķi ir svarīgi – neviens to neapstrīd – bet to īstenošanai jāņem vērā reālās rūpniecības iespējas, sabiedrības noskaņojumu un globālo ekonomisko vidi. Nevar veikt šīs pārmaiņas pretī realitātei. Mums vajag tehnoloģisko plurālismu, paredzamas spēles noteikumus un stratēģiju, kas līdzsvaro vides vajadzības ar ekonomikas stāvokli. Šodien pieņemtie lēmumi noteiks Eiropas vietu nākotnes rūpniecības kārtībā. 2035. gadā mēs negribam sev uzdot jautājumu: kāpēc pazaudējām to, ko varējām aizsargāt? Tāpēc tieši pašreizējai ES institūciju pilnvaru termiņam ir izšķiroša nozīme. Šis ir brīdis, lai apvienotu klimata ambīcijas ar atbildību par Eiropas rūpniecības nākotni”, – saka Tomašs Bēbens, Automobiļu detaļu izplatītāju un ražotāju asociācijas (SDCM) valdes priekšsēdētājs, CLEPA valdes loceklis.